Trešdien, 2. martā, plkst. 17:00 Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notiks filozofa un subkultūru pazinēja Normunda Kozlova lekcija "Virzienā uz stīmpanka filozofiju: subkulturālās estētiskās stratēģijas kā atbilde tehnoloģiskiem izaicinājumiem". Pēc tam sekos saruna ar stīmpanka entuziastu, vienu no izstādes "Ceļojums uz Nekurieni" autoriem Arturu Riņķi.
Kas ir panki, šķiet, nevienam vairs nav jāpaskaidro. Bet vai ziniet, kas ir stīmpanki? Stīmpanka nosaukums ir atvasināts no angliskā "steam engine" (tvaika dzinējs), taču tas nav tikai retro-viktoriānisma dizaina stils gadžetu estētikā. Pirmkārt, tā ir ideoloģiska renesanse modernisma humānistiskajiem ideāliem. Tas sasaucas ar vācu filozofa un sociologa Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) konceptu par modernismu kā "nepabeigtu projektu" un intencionālu vērstību atpakaļ pie tvaika dzinēja ēras, kad valdīja humāniska ticība vienotas vēstures koncepcijai un tehnoloģiski globālam civilizācijas progresam. No otras puses, tajā pašā laikā ir jūtams šādas atgriešanās metodes trūkums, kas vispārīgos vilcienos atgādina franču sociālā teorētiķa, filozofa Žana Bodrijāra (Jean Baudrillard) faktiski pesimistisko kritiku mūsdienu tehnoloģiskai attīstībai, kura pamazām zaudē cilvēcisko mērogu saraujot saikni ar realitāti un ieslīgstot "simulakrā".
Centrālā "steampunk" stratēģija ir glancētās virsmas uzplēšana, lai atsegtu apslēpto, t.i., mehāniku. "Aizdomu filozofi" Zigmunds Freids (Sigmund Freud), Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx) un Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche) katrs pa savam atsedz apslēpto – (bez)apziņas, civilizācijas kā prakses un domas miesiskuma mehāniku, lai atbrīvotos. Bodrijāra aprakstītajā simulatīvajā disnejlendā, kurā dzīvojam, zem gludās (sic!) virsmas slēpjas mehānika, pie kuras jāatgriežas – atpakaļ pie reālā raupjuma.
Uz lekciju aicināts ikviens interesents. Dalības maksa – ieejas biļete izstādē (3,50 EUR pieaugušajiem; 2 EUR studentiem, skolēniem, pensionāriem). Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama.