Ilmārs Šlāpins
Pagājušo nedēļu pavadīju vairākās sarunās. Intervēju norvēģu rakstnieku Ērlennu Lū, kurš bija atbraucis uz pāris dienām, lai tiktos ar izdevējiem un lasītājiem, apskatītu Okupācijas muzeju, Eizenšteina un Herca Franka filmas. Sarunas laikā viņš ieminējās, ka nupat tiekot tulkots arī Ķīnā un drīzumā katrs ķīnietis nopirks kādu viņa grāmatu. Un tad viņš varēšot dzīvot, cepuri kuldams. Un nerakstīt vairs.
Tas, protams, bija skumjš joks. Pirmkārt, pavisam nedaudz ir tādu rakstnieku, kas varējuši atļauties pamest rakstniecību un dzīvot no kādas vienas grāmatas honorāriem. Otrkārt, vēl mazāk ir tādu, kas raksta tāpēc, lai nopelnītu daudz naudas. Tie, kas raksta pa īstam, visbiežāk to dara tāpēc, ka nevar nerakstīt. Raksta pa naktīm, pēc darba, atvaļinājumā.
Pagājušo nedēļu pavadīju vairākās sarunās. Intervēju norvēģu rakstnieku Ērlennu Lū, kurš bija atbraucis uz pāris dienām, lai tiktos ar izdevējiem un lasītājiem, apskatītu Okupācijas muzeju, Eizenšteina un Herca Franka filmas. Sarunas laikā viņš ieminējās, ka nupat tiekot tulkots arī Ķīnā un drīzumā katrs ķīnietis nopirks kādu viņa grāmatu. Un tad viņš varēšot dzīvot, cepuri kuldams. Un nerakstīt vairs.
Tas, protams, bija skumjš joks. Pirmkārt, pavisam nedaudz ir tādu rakstnieku, kas varējuši atļauties pamest rakstniecību un dzīvot no kādas vienas grāmatas honorāriem. Otrkārt, vēl mazāk ir tādu, kas raksta tāpēc, lai nopelnītu daudz naudas. Tie, kas raksta pa īstam, visbiežāk to dara tāpēc, ka nevar nerakstīt. Raksta pa naktīm, pēc darba, atvaļinājumā.