Ilmārs Šlāpins
Vakar pārnesu mājās jaunāko latviešu vinila plati. Grupas "Mona de Bo" albums "Pag Pag" ir izdots šajā formātā pāris mēnešus pēc CD iznākšanas, taču ietrāpījis tieši uz viņu koncertu "Palladium" zālē. Gāju pa ielu ar skaņuplati rokās un jutos kaut kā īpaši lepns, nu, pat ja ne lepns, tad katrā ziņā man nebija kauns par to, ka mani varētu kāds ieraudzīt, nesam šādu priekšmetu. Vienā brīdī tas lepnums par jaunu mūziku kaut kur bija pazudis – kad parādījās kompaktdiski, mēs vēl centāmies par tiem priecāties un rādīt draugiem, bet drīz vien sapratām, ka tas nedarbojas. Plastmasas vāciņi lūza, paši diski bija nedzīvi spīdoši un neinteresanti, burtiņi dziesmu tekstos tik maziņi, ka to lasīšanai nepieciešams veltīt īpašu piepūli.
Vakar pārnesu mājās jaunāko latviešu vinila plati. Grupas "Mona de Bo" albums "Pag Pag" ir izdots šajā formātā pāris mēnešus pēc CD iznākšanas, taču ietrāpījis tieši uz viņu koncertu "Palladium" zālē. Gāju pa ielu ar skaņuplati rokās un jutos kaut kā īpaši lepns, nu, pat ja ne lepns, tad katrā ziņā man nebija kauns par to, ka mani varētu kāds ieraudzīt, nesam šādu priekšmetu. Vienā brīdī tas lepnums par jaunu mūziku kaut kur bija pazudis – kad parādījās kompaktdiski, mēs vēl centāmies par tiem priecāties un rādīt draugiem, bet drīz vien sapratām, ka tas nedarbojas. Plastmasas vāciņi lūza, paši diski bija nedzīvi spīdoši un neinteresanti, burtiņi dziesmu tekstos tik maziņi, ka to lasīšanai nepieciešams veltīt īpašu piepūli.