Ilmārs Šlāpins
Pirms kāda laika es redzēju sapni, kurā dzīve bija kļuvusi par teātri, bet teātris kļuvis par dzīvi. Izrādes notika visur – dzīvokļos, istabās, virtuvēs, kafejnīcās. Skatītājiem bija dots ārkārtīgi grūts uzdevums – būt neredzamiem, stāvot pie istabu logiem un vērojot notiekošo tur iekšā, bet aktieriem bija tik ļoti jāsaplūst ar savu lomu, ka jāaizmirst pavisam par to, ka tiek vēroti. Atceros, es stāvēju pie kādas šādas virtuves loga un skatījos, kā cilvēki tur iekšā vakariņo, sarunājas, klausās radio un lasa avīzes, līdz beidzot viens no viņiem uzšķīra kultūras ziņu lappusi un skaļi izlasīja rakstu par jauno teātra izrāžu koncepciju.
Pirms kāda laika es redzēju sapni, kurā dzīve bija kļuvusi par teātri, bet teātris kļuvis par dzīvi. Izrādes notika visur – dzīvokļos, istabās, virtuvēs, kafejnīcās. Skatītājiem bija dots ārkārtīgi grūts uzdevums – būt neredzamiem, stāvot pie istabu logiem un vērojot notiekošo tur iekšā, bet aktieriem bija tik ļoti jāsaplūst ar savu lomu, ka jāaizmirst pavisam par to, ka tiek vēroti. Atceros, es stāvēju pie kādas šādas virtuves loga un skatījos, kā cilvēki tur iekšā vakariņo, sarunājas, klausās radio un lasa avīzes, līdz beidzot viens no viņiem uzšķīra kultūras ziņu lappusi un skaļi izlasīja rakstu par jauno teātra izrāžu koncepciju.